Šajā blogā mazpamazām salikšu divu ceļojumu laikā savāktās fosīlijas no Ziemeļigaunijas, Sāremā un Hijumā salām. Ceļojumu mērķis nebija vākt fosīlijas, tomēr tās gandrīz vai "pašas uzprasijās", lai ar šo darbiņu nodarbotos. Iecerēts bija apskatīt Ziemeļigaunijas ūdenskritumus, klintis, alas kā arī Sāremā un Hijumā salas.  Tātad iznāca burvīgs komplekts- skaista daba, meklējumi, izziņas process. Ko gan vēl var vēlēties?

Jā, Igaunija ir fascinējoša arī ar to, ka te ir atsegti ordovika un silūra perioda ieži ar visām tā laika fosīlijām, kurus Latvijā atklātā veidā nekur redzēt nevaram.

Par ko īsti runāju? Tātad tie ir vēsturiski periodi. Periodu gaitā ļoti pamatīgi ir mainijusies Zemes karte. Lūk, nelielam ieskatam:

Zinātniski izsakoties- Ordoviks ir Paleozoja ēras periods. Sākās pirms 510 mlj. un beidzās apmēram pirms 436 mlj. gadiem. Šī perioda sākumā uz ziemeļiem no tropu loka atradās gandrīz vienīgi okeāns un Zemes lielākā sauszemes daļa bija apvienota dienvidu superkontinentā Gondvanā. Agrīnajā un vidējā ordovikā uz Gondvanas bija silts, maigs klimats un atmosfēra bagātīgi saturēja ūdeni. Tas veicināja dzīvības iznākšanu no ūdens. Šajā periodā parādās pirmie augstākie augi. Periods beidzas ar kārtējo ledus laikmetu un masveida izmiršanu. Ordovikam atbilstošie nogulumi izplatīti visos kontinentos, izņemot Antarktīdu. Latvijā tie ieguļ no 190 m (ZA daļā) līdz 1500 m (DR daļā) dziļi 

Latvijas teritorija gan neatradās Gondvanā, bet gan jūŗā, netālu no nelielā Baltikas kontinenta 

Savus Igaunijas atradumus lūdzu komentēt Latvijas Dabas muzeja vecāko paleontologu Ivaru Zupiņu, par ko viņam esmu ļoti pateicīgs!-

Galvkāji-

Tā garenā posmotā caurulīte ir galvkājgliemja (cephalopoda) čaula. Atšķirībā no populāriem galvenokārt jaunāku laiku galvkājiem, kam čaula visbiežāk savīta plakanā spirālē (amonītiem), šiem te, kas tiek apvienoti grupās ortoceratīdi 

vai endoceratīdi-

, čaula ir bijusi taisna. Kopējā uzbūve un darbības princips gan ir caurmērā vienāds. Pats dzīvnieks bijis tāds kā mūsdienu kalmāri un astoņkāji, bet atšķirība tā, ka daļa ķermeņa bijusi ietverta čaulā. Čaula ir bijusi dalīta kamerās ar starpsieniņām. Kameras savā starpā savienotas ar tādu kā iekšēju serdi (sifonu) un atbilstoši - ķermeņa izaugumu. Kameras esot bijušas daļēji pildītas ar ūdeni un gāzi (~gaisu), to proporcijas mainot dzīvnieks varējis peldēt dziļāk vai seklāk (analoģiski ar zemūdeņu balasta ūdeņiem), netērējot daudz enerģijas cenšoties ieairēties dziļāk vai seklāk. Daudz ko izdevies noskaidrot izpētot vienu mūsdienās dzīvojošu galvkāji Nautilus Klusajā - Indijas okeānā. Kameras tad pēc dzīvnieka nāves aizpildījušās ar kaļķa dūņām un laika gaitā pārtapušas kaļķakmenī, saglabājot čaulas aprises.

Tajā pašā paraudziņā ir vēl kāds objekts ar tādām koncentriskām joslām. Par to ir divi minējumi (fotogrāfijas ir labas, bet bez iespējas aplūkot atradumu mikroskopā droši nevaru pateikt). Tā varētu būt stromatopora (tāds nestrukturēts veidojums, ko visbiežāk traktē kā sūkļa atliekas) vai arī sūneņu (=sūndzīvnieku) Bryozoa kupolveida kolonija, kurai plakanajā daļā parasti ir tādas kā koncentriskas krokas.


Te mazliet ieskatam daži video fragmenti, kur varam redzēt šos galvkājus, kā arī ordovika jūras iedzīvotājus.-

Arī galvkāja fosilija. Šoreiz var precīzāk noteikt, ka endoceratīds, jo sifons (tā vieta, kas tagad aizpildīta ar viendabīgu kaļ;ķamens masu posmotajā čaulas renē) ir novietots nevis čaulas centrā (ja skatās šķērsgriezumu), bet gan saskaras ar čaulas malu.

Arī galvkāja fosīlija. Te saglabājies tas materiāls, kas aizpildījis sifona caurulīti - pēc būtības redzams tās atlējums

Savdabīgs un salīdzinoši RETS galvkāju pārstāvis. Čaulas slēgtais gals (tas, kas kameru pa kamerai veidojies "bērnībā") ir daļēji ieritināts spirālē. Visticamāk, tā būtu ģints Lituites.

Arī galvkāja fosilija.Precīzāk - endoceratīds, jo sifona daļa (tā grope, kas palikusi kamerās dalītajā čaulas daļā nav šķērsgriezuma centrā, bet saskaras ar kādreizējo čaulas malu.