Šīs ir trilobīta fosīlijas. Tie ir savdabīgi posmkāji (nosacīti līdzīgi vēžiem pēc uzbūves un dzīvesveida) tomēr sistemātiski zinātnieki tos izdala atsevišķa grupā. Attēlā redzama ķermeņa posmotā vidusdaļa (astes vairoga un it īpaši galvas vairoga daļas parasti nav izteikti posmotas) Labi saskatāms dalījums trijās gareniskās joslās. No tā cēlies dz\īvnieku nosaukums trilobīti. Trilobīti kā grupa izmira pirms 250 miljoniem gadu, neatstājot pēctečus.
Trilobītu čaulas fragmenti no iekšpuses - astes vairoga (pigīdija) daļas.
Trilobīta galvas vairoga visusdaļa (skatā no iekšpuses) - ar to domāju to tumšo izlocīto līniju / kontūru fotogrāfijā redzamā oļa augšējā labajā ceturtdaļā. Spriežot pēc kontūras, visticamāk, ka tas attiecas uz ģinti Calymene. Paraudziņā šķiet ir arī daudz kā cita: brahiopodu čaulu vāciņi, sūndzīvnieku zaroto koloniju fragmenti, iespējams arī jūras liliju kātu posmiņi un šūnu koraļļu (Favositidae) fragmenti
Iespējams, ka tur arī ir trilobīta vidukļa vidējās daivas nospiedums - tās secīgās iegarenās bedrītes. Uzkrītošāki gan ir gliemežu (Gastropoda) čaulu kodoli (iekšpuses "atlējumi", kas veidojušies, čaulai piepildoties ar dūņām un tad laika gaitā pārveidojoties par cietu iezi. Spriežot pēc saglabātības pakāpes - šis iezis nebūs vis kaļķakmens, bet dolomīts: tad ir raksturīga šāda parādība, ka pati gliemeža čaula (un citu dzīvnieku kaļķa čaula) iezim pārkristalizējoties par dolomītu izšķīst, bet tās vietās paliek tukšums, tādējādi izceļot čaulas aizpildījuma vai ārpuses nospieduma formu. Klasiski tādas fosilizēšanās veida piemēri ir mums te Latvijā jaumākos, devona, dolomītos. Skaistākie paraugi nākuši no Saulkalnes karjera. Tādu iezi bliemežu čaulu bagātības dēļ bieži sauc par gliemeždolomītu. Tas šur tur izmantots kā dekoratīvs apdares akmens fasādēs - piemēram, Pēterbaznīcā.
Tā ir trilobīta astes vairoga (pigīdija) fosīlija - astes vairogs pēc būtības ir čaulas vienlaidus veidojums, bet virsmā saskatāmās rievas norāda, ka tas veidojies saaugot kopā posmotajam čaulas iecirknim.